Cilvēks īstajā vietā. Saruna ar skolotāju Agnesi Fogeli

Novērtējot vizuālās mākslas skolotājas Agneses Fogeles darbu, skolas vadība 2018. gadā izvirzīja Agnesi  Kuldīgas novada pašvaldības nominācijai “Gada cilvēks izglītībā”.

Agnese Fogele Pelču speciālajā internātpamatskolā- attīstības centrs strādā no 2002. gada. Uzsākot darbu, skolotāja pildīja internāta skolotāja un speciālā pedagoga darba pienākumus. Šobrīd Agnese strādā par vizuālās mākslas skolotāju un interešu izglītības skolotāju – vada keramikas nodarbības. Skolotāja Agnese Fogele sniedz savas zināšanas gan skolēniem, gan skolotājiem un skolēnu vecākiem.

Mācību gada sākumā vienojāmies ar Agnesi par sarunu-interviju. Mācību gads paskrēja kā viens elpas vilciens. Tiekamies ar Agnesi viņas valstībā- keramikas un vizuālās mākslas kabinetā tad, kad skolēni jau bauda pirmās vasaras brīvlaika dienas, bet skolotāji, pārdomājot un saliekot visu pa plauktiņiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, apkopo darba rezultātus.

Saruna ar Agnesi sanāca ne tikai par darbu, saruna vijās par un ap dzīvi, kas ir gan darbs, gan ģimene, gan vaļasprieki, gan jauki mirkļi, gan arī grūti brīži. Viņa ir aktīva, zinoša, prasīga pret sevi un uz attīstību un pozitīvismu vērsta. Smaidot teicu, ka interviju ar Agnesi būtu jāraksta kādam sieviešu žurnālam, jo Agnesei ir ar ko dalīties, ir ko pastāstīt. Interesanta un viegla izvērtās mūsu saruna, bet šajā rakstā – vairāk par skolas lietām.

Agneses kabineta durvis vēru brīdī, kad skolotāja, sev piemītošajā labestībā un gādībā, ar pipetīti pabaroja pavisam maziņu kaķēnu ar pienu, kurš pieklīdis un vēl pats nemāk paēst, bet uz datora darba procesā atvērta vizuālās mākslas programma skolēniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Jāpiebilst, ka skolas vestibilā jau trīs gadus atrodas akvārijs, par kuru rūpes uzņēmusies tieši Agnese.

Mūsu sarunai iesākoties, Agnese, norādot uz datorā redzamo programmu, uzsvēra, ka viņa negrib darbu veikt pavirši – ja dara, tad kārtīgi. Agnese pati raksta mācību programmu, pati aprobē, pārdomā un uzlabo.

Agnese dalās savās pārdomās: „Vienam padodas zīmēšana, viņš var uztaisīt ļoti labu darbu, skaistu gleznu, bet tajā pašā laikā tā pieeja viņam ir  ”ķep, ļep” tā pa ātro, savukārt kādam citam talanta nav, taču viņš, lai uztaisītu darbu, iegulda milzīgas pūles. Tad, tur jau ir tā vērtība, cik tu ieguldi sevi tajā visā, ar kādu pieeju, ar kādu attieksmi tu to dari. Visus bērnus nevar likt vienā svara kausā. Visi nevar būt profesori. Mēs paši uzliekam rāmjus kā vajag un tad, ne tikai bērnam ir grūti, bet arī tam skolotājam, kuram prasa rezultātu. Mēs paši radam stresu, bet bez stresa bērni kļūst atvērti, izdara daudz vairāk.”

Saruna turpinās, bet keramikas kabinetā mēs jau esam vairāki. Ienākuši mazie apmeklētāji, kuri šeit jūtas ļoti relaksēti. Agnese katram uztic māla pikuci un saka: „Darbojies, ja vajag palīdzēt, saki!” Pa laikam tik atskan „Kā var zivij uztaisīt asti?, Re, man čūska!”

Agnese apbrīnojami tiek galā ar jebkuru jautājumu un situāciju, saglabājot mieru un labestību. Jāpiebilst, ka ārpus skolas Agnese jau trīs gadus Turlavas pagastā vada meistarklases-interešu izglītības keramikas pulciņu. Agnese stāsta:  „Grūti vadīt meistarklasi, ja bērni ir kopā ar vecākiem, precīzāk, kad klāt ir mammas. Tas ir bērna darbs! Kāpēc vecākiem vajag koriģēt? Kāpēc gribi jaukties iekšā, ko bērns dara? Lai bērns izbauda mākslas procesu.” Pieminot pašas bērnus Agnese saka, ka nav no tipiskām mammām. Savām divām meitām un dēlam nepasniedz visu gatavu, lai bērni ir  patstāvīgi.

Runājot par šodienu, Agnese pārdomā kā nonāca līdz “māliem”. Zvaigznes. Dzīve tā vienkārši salikusies. Agnese saka: „Man patika ar māliem darboties jau mākslas skolā, patika māla smarža, glazūra, krāsnis… Viņa atzīst, ka laikā, ko pavadīja Kuldīgas Mākslas skolā, ieguvusi ļoti daudz vērtīga,  jo tur bija izcili labi skolotāji, tai skaitā, mākslas skolas direktors Valdis Līcītis, Alise Volanska, Iveta Eglīte.” Pēc tam Agnese ieguvusi sākumskolas skolotājas izglītību, speciālā pedagoga izglītību, maģistra grādu speciālajā izglītībā un pavisam nesen 2017. gadā Latvijas Universitātē ieguva “Vizuālās mākslas skolotājas” kvalifikāciju. Savas zināšanas papildina dažādos mākslas plenēros, piemēram Kandavas mākslas plenērs ”Radošais mākslas mirklis-2018”. Agnese atklāti dalās atmiņās par pirmo mākslas plenēru, cik tā  bija sūra, bet neatsverama pieredze.

                Vizuālās mākslas skolotāja atzīst, ka nekad nav paticis mācīt tradicionāli, gribējies izdomāt kaut ko citādāku, interesantu. Mācot vēsturi un ģeogrāfiju Snēpeles pamatskolā, Agnese uztaisīja seno cilvēku apmetnes maketu, kuru vēlāk izstādīja Kuldīgas Muzejā. Arī šobrīd, strādājot Pelču skolā, Agnese izmanto metožu daudzveidību un dažādas darba tehnikas. Piemēram, papjē mašē darba tehnikā kopā ar skolēniem izveidojusi uzskates mācību līdzekli “Augļi un dārzeņi”. Skolas keramikas, vizuālās mākslas interešu izglītības pulciņu skolēni Agneses Fogeles vadībā jau no 2013. gada veiksmīgi piedalās Starptautiskā bērnu mākslas konkursā LIDICE, iegūta arī galvenā konkursa LIDICE balva “Zelta Roze”, savukārt konkursā “Kuldīgas toņi un pustoņi” iegūts visaugstākais novērtējums keramikas darbu kategorijā. Ar izciliem panākumiem mūsu skolēni Agneses vadībā piedalījās radošo darbu festivālā Jāņa Dūmiņa Diena – Iedvesmas Stāsts “Mans Dziesmu Ziedu Iedvesmas stāsts”. Viņu darbu izvēlēja par “Dziesmu Ziedi 2019” gada simbolu. Agnese bez uzspēlētības saka, ka tāpēc īpašāka gan nejūtas. Viņa no sirds dara, to, kas patīk un novērtē ik vienu, kas palīdz darbu tapšanā, uzsverot, ka ļoti daudz viņai palīdzējusi kolēģe Ilze Šternberga. Skolotāju Ilzi Agnese sauc par savu darbaudzinātāju.

Agnese ir izstrādājusi pedagogu profesionālās kompetences pilnveides programmu “Māla izmantošanas iespējas vizuālās mākslas stundās un pirmskolas rotaļnodarbībās”, vadījusi, meistarklašu ciklu “Māls mācību stundās” un vecākiem atbalsta pasākumu “Māla terapijas elementu izmantošanas iespējas”. Agnese stāsta: „Kad vadu kursus ir tāda sajūta – nu ko es tādu varu izstāstīt, ko skolotāji vēl nezin, patiesībā skolotāji ir ārkārtīgi pieredzes bagāti, radoši, gudri- tāda atsevišķa pasaule. Pēdējos kursos bija liels izaicinājums. Iepazīstamies. Divas dalībnieces strādā mākslas skolā, pie tam abas divas māca keramiku. Godīgi sakot, šoka moments, bet pēc divu dienu kursiem, kuros stāstīju un rādīju, kā es strādāju, kā es daru, mākslas skolas skolotājas teica, ka viņām viss noderēja.” Agnese domā, ka tas tāpēc ka viņa ļoti “deg” par keramikas būšanu bērniem. Viņa aicina, lai bērnudārza audzinātājs atliek nost plastilīnu, bet paņem mālu. Nekas nevar būt labāks par dabīgu materiālu, pie tam – tas ir lētāks.

Uz jautājumu par to, cik ir vai nav svarīgs vadības, kolēģu un skolēnu novērtējums Agnese atbild: „To, ko es daru, daru maksimāli labi. Man bijis svarīgi, lai tas saskan ar manu sirdsapziņu. Novērtējums jebkuram ir svarīgs. Manā gadījumā novērtējums jau ir tas, ka man noticēja, man piedāvāja un mani atbalsta. Tas jau ir liels novērtējums, ka visas manas idejas skolā atbalsta. Skolēnu novērtējums, protams, ka tas ir svarīgi. Ja bērnam nepatiks, viņam nebūs motivācijas strādāt. Viens no motivējošiem faktoriem skolēniem ir skolotājs, jo, ja es te stāvētu kā ragana pretī, pie manis neviens nenāktu. Jā, es mēdzu būt ļoti stingra, man svarīgi, lai būtu disciplīna. Jo citādi keramikā nevar kvalitatīvi novadīt nodarbību un sasniegt rezultātu. Ja mani nedzirdēs, ko es stāstu un rādu, tad nekas nesanāks, jo ja man ir svarīgs process, tad  bērniem ļoti svarīgs ir arī gala rezultāts. Es varu būt ļoti stingra, bet es nekad nebaidīšos pateikt labus vārdus vai samīļot otru. Man nekas netraucēs, ja bērns būs jāsamīļo, es samīļošu. Man liekas, ka man ir izdevies panākt to, ka bērni redz,  ka esmu patiesa. Ja es esmu dusmīga, tad viņi zina, par ko es esmu dusmīga, bet ja es priecājos viņi zina, ka es tiešām no sirds priecājos. Te arī ir tas, ka jāmīl, tas ko tu dari. Es mīlu savu darbu un  man tas ļoti patīk. Un, ja es dabūju gala rezultātu, tad tas ir superīgi. Un tas arī ir tas augstākais novērtējums.”

Runājot pa radošumu, Agneses pārliecība, ka vispirms jāmāk tehniski uztaisīt, izpildīt, neder, ka bērnu tikai uzvedina uz ideju un ļauj brīvi un radoši darboties. Agnese saka: „Zīmēšanā, gleznošana, tāpat galdniecībā un arī citur, tev skolēnam ir jāparāda, kā tehniski lietas var dabūt gatavas. Tev ir jāiemāca, kā to darīt. Jāsaprot, kuru ideju varu realizēt. Jāņem vērā, ko fiziski var un nevar izdarīt. Ja nebūs rezultāts, tad skolēniem nebūs motivācijas. Tāpat idejas savam darbam cenšos nepaņemt 1:1, man nepatīk tāda plika kopēšana. Nevaru pat kūku izcept kā ir teikts receptē, tad tā nebūšu es, man kaut ko savu vajag pielikt. Starp citu, ļoti patīk virtuvē darboties.”

Vaicāta, kur ņem spēku, iedvesmu un enerģiju, Agnese stāsta: „Man ļoti svarīgi pabūt vienai. Man ļoti patīk darbs, darbs ar cilvēkiem, bet man vajag kādu brīdi klusuma. Man ļoti patīk vieta, kur mēs ar ģimeni dzīvojam. Putni čivina, jasmīns smaržo pie terases… varu priecāties par rasas pilieniņu raspodiņā. Bet, tā nebija visu laiku, bija kāds klikšķis, kad pēkšņi pat ierastais ceļš uz mājām sāka likties tik bezgala skaists. Nevarētu  dzīvot pilsētā.  Vēl  kaut kur aizbraukt, aizceļot. Ļoti, ļoti patīk kalni. Tā sajūta, Slovākijā kalna virsotnē, kur kājām pats uzkāpis, stāvi pie klints malas un taisni lejā 2 kilometri nav nekā…bezgalīgs plašums. Sajūtas, mirkļi. Svarīgi tuvie cilvēki, attiecības, ģimene. Ik palaikam kāds koncerts, teātris, izstāde, laiks ar draudzeni, svarīgi būt sievišķīgai.” Agnese smaidot saka, ka visas emocijas viņai varot redzēt sejā, neko nevarot noslēpt un  vēl piebilst: „Man ļoti palaimējies, ka apkārt ir jauki cilvēki.”

Agneses ieteikums un vēlējums: „Katram atrast savu ”es” un veidu, kā atjaunot sevī spēkus un saskatīt pozitīvo. Palūkoties dabā, cik skaistā, Dieva mīlētā zemē mēs dzīvojam, un ticēt- labais vairo labo!”

Atgriežoties pie raksta paša sākuma, varu droši teikt, Agnese IR gada cilvēks izglītībā, un ne tikai konkrēta gada, bet cilvēks izglītībā – īstais cilvēks, īstajā vietā! Teikts vienkārši, bet ietver ļoti daudz.

Ar Agnesi Fogeli sarunājās Zinta Olte

Foto no personīgā arhīva