Klusinātā gaismā, ar Gunta Grosbarda patriotisko dzeju un skolēnu muzikālo noformējumu godinām Lāčplēša dienu!

Dzimtene.

Kādā mierīgā svētdienas rītā
Es vaicāju mātei: „Kas ir dzimtene, māt?”
Māte iegrima domās, samulsusi.
Tad sāka stāstīt lēni un klusi:

„Tā, bērniņ, ir rasa, kas rītos klāj zāli,
No upes kāpjoši miglas vāli,
Ik rudeni krītošu lapu dejas,
Un kapsētās svecīšu gaismotas sejas.

Ir Dzimtene putekļiem noklāti ceļi,
Un sniegotā miegā dusoši meži.
Tie mostas ar priecīgu strautiņu čalu,
Lai vasarā kļūtu tik zaļi jo zaļi.

Ir Dzimtene mūsu ezeru zilgme,
Un viļņi jūrā, vēja nemiera dzīti.
Tā vijas upju līčos un krācēs,
Ir skaista gan saulē, gan lietus lāsēs.

Ir Dzimtene tavi draugi un naidnieki arī,
Tā mūsu valoda, dziesmas, dejas un stāsti,
Ir Dzimtene ikdiena un ir tā svētki,
Gan rūpes tā ir, gan sāpes un prieki.

To nevar paņemt rokās, ielikt kabatā,
Ne nopirkt to, ne pārdot, dāvināt.
Ka sirdspuksti ir Dzimtene, mani un tavi,
Tos sajust varam tad, ja esam tuvi.

Kā asinis, kad tās uz sirdi plūst,
Ar gaismu Dzimtene dvēseles baro,
Un ja šis barības sāk trūkt,
Tad dvēsele var arī salūzt.

Bērniņ, ja kādreiz tev prasa:
„Kas ir Dzimtene tava?”
Atbildēt tad vari vienā vārdā –
Latvija!”
/G.Grosbards./

15055710_350565415294863_2601813671762007157_n